Diāna Čiževska jau 32 gadus vada Naujenes bibliotēku. Šajos gados ir piedzīvotas daudzas pārmaiņas darbā, šogad viņas vadītā iestāde svin 70 gadu jubileju, bet Diānai pasniegts Kultūras ministrijas Atzinības raksts par pašaizliedzīgu darbu un nozīmīgu ieguldījumu Naujenes bibliotēkas izaugsmē un Latvijas bibliotēku nozares stiprināšanā. Par to Diānai ir liels gandarījums - tātad darbs nav bijis veltīgs un ir novērtēts.
Sapņi ar laiku piepildāsBūt par bibliotekāru Diāna sapņoja, vēl maza meitene būdama, taču dzīve ieviesa savas korekcijas. Diānas dzimtā pilsēta ir Krāslava, kur viņa uzsāka skolas gaitas un kur uzkalnā atradusies viņas vectēva būvētā māja. Taču vēlāk ģimene pārcēlās uz dzīvi Skaistā, kur Diāna ar brāli mācījās Skaistas astoņgadīgajā skolā. Tieši tolaik viņa iemīlējās grāmatās un mazajā Skaistas bibliotēkā, kur pavadīja katru brīvo brīdi. “Bibliotēkā bija vecā malkas krāsns, vienmēr silti, bibliotekāre bija ļoti jauka. Izlasīju visas bērnu grāmatas un man ļāva ņemt pieaugušo literatūru. Visu brīvo laiku pavadīja bibliotēkā,” atceras Diāna. Tolaik jau bija izlēmusi, ka kļūs par bibliotekāri, taču mamma viņu nepalaida uz vidusskolu un nosūtīja uz Jaunaglonas tehnikumu iegūt profesiju, lai var ātrāk uzsākt darba gaitas un pelnīt naudu. Toreiz sapnis par bibliotēku palika tikai sapnis, bet tehnikumā Diāna ieguva pavāra 4. kategorijas diplomu. Pavāres darba pieredze gan nebija pārāk ilga. Prakses laikā Diāna paguva pastrādāt atpūtas bāzē Sauleskalnā un Kraujas ēdnīcā, pēc tam neilgi bija pavāres palīgs Kraujas bērnudārzā. Pavāre ilgu laiku nebija bijusi atvaļinājumā un jau Diānas pirmajā darba dienā devās atpūsties. Diānai nebija pieredzes darbā ar bērnudārza ēdienkarti. Darbs sācies jau četros no rīta, zvanījusi pavārei un jautājusi, kas jādara.
Pēc neilga laika šī likme tika likvidēta, Diāna palika bez darba. Tobrīd viņa jau bija izveidojusi ģimeni un iesakņojusies Kraujā. Kādu laiku dabūja pastrādāt Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē, palīdzēja aizpildīt iedzīvotājiem veidlapas, lai tiktu pie personas koda. Drīz vien Diānas bērnības sapnis tomēr kļuva par īstenību. Kraujas bibliotēkas vadītāja plānoja manīt darbu un Diānai piedāvāja nākt vietā.
Domas jāsūta Visumam
Kraujas bibliotēka deviņdesmitajos gados atradās pārvietojamās mehanizētās kolonnas Nr. 9 vecā kantora nelielā telpā, kur visam vietas nav pieticis, tikai galds un grāmatu plaukti. Remonts telpā nebija bijis jau sen, viss kritis uz galvas. Diāna uzreiz ķērusies pie telpu remonta, tad sāka kalt plānus par lasītavu, un pēc diviem gadiem dabūja gatavu. Reorganizācijas rezultātā Kraujā tika slēgts kultūras nams, bet Lociku un Vecstropu bibliotēkas kļuva par Kraujas bibliotēkas filiālēm. 1999. gadā Diāna uzrakstīja projektu par info centra izveidi un ieguva pirmo datoru. Pēc pāris gadiem pieredzes apmaiņas braucienā uz Holandi Diāna tur ieraudzījusi elektronisko katalogu. “Kā man iepatikās! Pie sevis nodomāja, ka es arī tādu gribu. Uzzināju par bibliotēku programmu “Alise”, uzrakstīju projektu un iekļāvu šo “Alises” programmu ar internetu un datoru. Ņina Prusakova sāka Alises programmā vadīt grāmatu krājumu. Tad parādījās bērnu nodaļa, bibliogrāfija, atvērām grāmatu punktu Židinā, pati ar savu transportu braucu, vedu grāmatas. Toreiz tur bija veikals, kurp cilvēki gāja pēc pirkumiem un pie viena ņēma grāmatas. Bet tad veikals tika slēgts, vietas vairs nebija. Pašlaik Naujenes bibliotēka ir centrs ar trim pakalpojumu sniegšanas vietām Vecstropos, Naujenē un Locikos,” stāsta Diāna.
Vecajā kantorī ar laiku kļuva par šauru, turklāt telpas bija sliktā stāvoklī, pastāvīgs mitrums. Šobrīd bibliotēka atrodas modernās telpās, taču ceļš uz to nav bijis viegls. Sākotnēji apsvēruši domu veidot bibliotēku bijušā Lauku atbalsta centra ēkā, vēlāk parādījās ideja būvēt jaunu blakus bērnunamam, taču tam nebija naudas. Tad uzradās iecere bijušo kluba ēku pārbūvēt par bibliotēku. Diāna atzīst, ka domas vajag sūtīt Visumam, tad tās piepildās. “Mums bibliotēkā bija konkurss “Uzraksti eņģeļa pasaku”, sēdos un rakstīju par Naujenes eņģeli, lūdzu viņam atrast labas gribas cilvēkus, kas palīdzētu bibliotēkai tikt pie jaunas ēkas. Redz, pagāja pieci gadi un mēs jau bijām jaunās, modernās telpās.”
Nupat bibliotēkā atklāta arī jauna stikla terase, kur var organizēt dažādus pasākumus. Arī terases projekts negājis viegli. Sākumā naudas pietika tikai grīdai. Diāna rakstīja atkal projektus, piedzīvoja atteikumu, līdz beidzot Lauku atbalsta dienests projektu apstiprināja. “Pirms tam katru rītu, ejot uz darbu, šajā stūrī vizualizēju, kā tā terase varētu izskatīties. Tad nāca atklāsme, ka tai jābūt stiklotai terasei. Ideja nebija lēta, bet projekts to ļāva īstenot. Pie terases klāt nāca interaktīvā grīda, virtuālās brilles, lielformāta spēles, soli āra pasākumiem. Projekts sanāca dārgs, 48 000 eiro, tāpēc esmu priecīga, ka izdevās ar ES atbalstu to dabūt gatavu. Tagad atliek tikai organizēt pasākumus terasē. Tā ir jauna kultūrvieta, reti kur ir tāda.”
Turpmāk ir plāns terasē rīkot tikšanās, dažādus izklaides pasākumus un pasākumus bērniem.
Neko nedarīt nav interesanti
Šajos 32 darba gados Diāna sapratusi, ka viss ir iespējams, vajag tikai ļoti gribēt un censties. 2005. gadā viņa pabeidza Daugavpils Universitāti ar vēstures bakalaura diplomu. Vēstures zināšanas ļoti noder darbā. “Bibliotekāra darbs ir daudzveidīgs, jāpārzina daudzas lietas. Augstskola ļāva paplašināt redzesloku. No malas laikam šķiet, ka bibliotēka tikai izsniedz grāmatas, bet patiesībā tas ir liels darbs – grāmatas vajag pieņemt, izsniegt, sakārtot, apkalpot lasītāju, daudz nianšu, ko apmeklētājs nezina, domā, ka bibliotekāre visu dienu sēž un lasa grāmatas. Citreiz gadās, ka nav laika galvu pacelt, jāsakārto daudz lietu, lai bibliotēka strādātu, tas aizņem daudz laika. Ja gribas ko īpašu, uzrakstīt projektu, rīkot pasākumus, piedāvāt kaut ko interesantu, jāpiestrādā vēl vairāk,” saka Diāna.
Pirms dažiem gadiem viņa izmantoja Nacionālās bibliotēkas piedāvāto iespēju nokārtot eksāmenu un iegūt bibliotekāra profesiju. To var iegūt, ja bibliotēkā strādā vairāk kā 5 gadus un apmeklē dažādus kursus. Diāna ieguva bibliotekāra 4. kategoriju, kas ļauj strādāt par bibliotēkas vadītāju pagastā. Eksāmenā bijis ļoti daudz jautājumu, kurus iepriekš neviens nezina, taču viņa nokārtoja eksāmenu uz teicami, jo darba gados pati apguvusi visas nepieciešamās zināšanas.
Tikko Diāna pabeidz vienu ieceri, ķeras pie nākamās. “Ja neko nedarīt un neattīstīties, nav interesanti. Es pati daudz ko esmu iemācījusies. Sāku rakstīt dzeju, jo vajadzēja pasākumiem dzejas rindas, ko nevarēju citur atrast.” Diānas dzeja publicēta Daugavpils Dzejas dienu krājumos, taču pati sevi sauc par sīku amatieri dzejas pasaulē. Viņa teic, ka iedvesma atnāk nejauši, ceļā uz mājām vai pat naktī, tāpēc pie gultas vienmēr pa rokai piezīmju bloknotiņš.
Darbā Diānai patīk ieviest dažādas radošas lietas, bibliotēkā notiek daudzveidīgas meistarklases, dažas viņa vada pati, piemēram, veido no ģipša figūriņas un māca tās apgleznot. Tā top gan krāšņi akmentiņi, gan dzīvnieku figūriņas. “Bibliotēka ir vieta grāmatas gudrību izmantošanai radošās meistarklasēs. Te ir jāpiedāvā cilvēkiem jaunas prasmes, informāciju, kur tās var iegūt, un vietu, kur tās izmantot. Bibliotēka nav tikai grāmatu plaukts, tās piedāvājums kļūst arvien plašāks. Pavasarī te arī sēklas var apmainīt.”
Protams, ir brīži, kad arī pati ļaujas grāmatu lasīšanai. Lielākoties tā ir specifiska darba literatūra, bet atelpai izvēlas lasāmvielu no fantāzijas pasaules.
Šogad pirmo reizi kopš skolas laikiem paņēmusi rokās tamboradatu un uzreiz ķērusies pie nopietna darba – notamborēja krāšņu mēteli īru mežģīņu tehnikā no vairākiem tūkstošiem mazu fragmentiņu. “Tamborējumam gatavojos morāli un fiziski mēnešus trīs, vajadzēja atrast īsto dziju, saprast, kā tamborēt un dabūt visu kopā.” Diāna atzīst, ka esot ļoti pacietīga un spēj darīt lietas, kas citiem ātri apnīk. Viņa uzskata, ka jāizmanto iespēja iemācīties kaut ko jaunu. Pašlaik padomā esot iemācīties izgatavot zefīra ziedus.
Darbā viņa jūtas savā vietā un uz darbu allaž iet ar prieku. “Galvenais, ka man pagaidām tas viss neapnīk. It īpaši priecē tas, ka izdodas iecerētais, redzu to arī savos darbiniekos. Tie ir cilvēki, kas prot priecāties līdzi par katru sīkumu – jaunām grāmatām, kādu puķu vāzi, plauktu. Ja notiek pasākumi un atnāk vairāk cilvēku, esmu ļoti priecīga. Tātad mans darbs kādam vajadzīgs. Kad bērni atnāk un apskauj bērnu nodaļas bibliotekāri, ir prieks un gandarījums. Ar saviem darbiniekiem būt uz viena viļņa, virzīties uz priekšu, būt vienotiem ir ļoti svarīgi, bet ne vienmēr viegli.”
Teksts, foto: Inese Minova
.png)
