Naujenes bibliotēkā atklāta tekstilmākslinieces Ilonas Linartes-Ružas izstāde “Es un tekstils” — vizuāls ceļojums cauri dabas klātbūtnei, telpas sajūtām un dvēseles mirkļiem tekstilmākslas valodā. Taču patiesībā izstādē skatāmie darbi ir abu dvīņumāsu un mākslinieču Ilonas Linartes-Ružas un Daces Pudānes kopdarbs. Izstāde ir veltījums telpai, radīšanas brīdim un Sēlijas klusajai harmonijai, kas caur tekstilu kļūst par stāstu — par dzīvi, par sajūtām un sapņiem.
Izstādē apkopoti darbi no dažādām iepriekšējām izstādēm par atšķirīgām tēmām, te var redzēt gan Meža taku un meža ainavas, gan Zvaigznāju un pat pārpildītu autobusu. “Tekstīlijā man visvairāk patīk tas, kā no reālā visu parādīt tekstilā, kas būs galvenais, ko vari izmest pilnīgi ārā, ko saglabāt un kā to parādīt ar audumiem, tas ir interesantākais,” saka Ilona. “Jau vairākas dienas ir šī kolosālā migla un es jau redzu, kādi būs mani nākamie darbi, skices gan māsai vēl neesmu rādījusi, bet būs tas pelēkais un miglas struktūra, kas veidojas tekstilā.”
Retajos atelpas brīžos no ikdienas darba viņas satiekas mammas, mākslinieces Silvas Linartes dzimtajās mājās Vabolē, kur dzīvo Dace, lai savas radošās idejas uzliktu uz audekla. Tie ir mirkļi, kas veltīti tikai viņām abām un radīšanai. Tad top lielformāta tekstildarbi, kuros savijas kompozicionāls miers, pelēko pustoņu dziļums un materiālu daudzslāņainība.
Tieši šeit ir aizsācies abu ceļš uz mākslu, darbojoties ar krāsām un palīdzot mammai veidot plakātus. Mamma abām savulaik bija galvenā skolotāja un kritiķe, ja pateica, ka nav labi, tad arī nebija labi, un darbs bija jāpārtaisa. “Kad mājās audām gobelēnus uz stellēm, pavelku, jautāju mammai, kā izskatās. Viņa saka – zini, šī vieta nav laba. Un tad divu nedēļu darbs jāizārda, staigāju, kamēr piespiedu sevi izārdīt un aust no jauna. Vienmēr jābūt kādam, kuram tu uzticies, mums tā bija mamma. Tagad tā ir māsa. Ja kādreiz kaut ko daru vai strādāju ar studentiem, nofotografēju un jautāju māsai, kā ir,” saka Dace.
Ilona atzīstas, ka sapņojusi kļūt par keramiķi, bet tēvs nav atļāvis, sakot, ka šis darbs sievietēm par smagu un kaitīgs veselībai. Abas māsas ir izmācījušās par tekstilmāksliniecēm Rīgas lietišķās mākslas vidusskolā, pabeigušas arī tekstila nodaļu Latvijas Mākslas akadēmiju, strādā mākslas pedagoģijā – Dace par pedagogu Saules skolā, bet Ilona vada Ilūkstes Mūzikas un mākslas skolu, abas pasniedz gleznošanu. Gleznošanas pamatu pasniegšanas metodiku savulaik izstrādājusi mamma Silva Linarte, šī metodika joprojām meitām noder darbā.
Gan Ilonai, gan Dacei sirdslieta bija aušana, šo prasmi apguvušas jau bērnībā uz vecmāmiņās stellēm. Diemžēl taču no šīs tehnikas piespieda atteikties dažādi apstākļi – Daces bērna astma un ugunsnelaime, kas nopostīja Ilonas ģimenes māju. Taču vietā abām dzīvē ienāca tekstilmākslas aplikatīvā tehnika, kas ļauj kopā radoši izpausties, arī darbi top ātrāk nekā, piemēram, gobelēni.
Ilona atzīst, ka tekstils ir tehnika, kurā vieglāk strādāt divatā, vismaz izveidot pamata ideju, bet sīkumus jau var pielabot vienatnē. “Tekstilmākslinieks ir plaša profila speciālists, tekstils ir arī interjerā, mēs esam interjeristes, uz auduma gleznojam. Pinumu vari veidot no jebkura materiāla, pat no metāla vai koka, tas arī būs tekstils, jo izmantota tekstila tehnika pinums,” saka Dace. Gadiem ejot, izveidojies dažādu materiālu krājums, ar kura pārcilāšanu un atlasīšanu sākas jauna darba tapšana. Pamatā mākslinieces veido idejas skices, bet vēlāk sākas radošs process, kura gaitā rodas arī dažādi papildinājumi.
Iedvesmu māsas gūst ceļojumos un arī pašu Latvijas dabā, kur dominē pelēkie toņi. Lai arī ir bijuši mēģinājumi likt saviem darbiem pamatā spilgtas krāsas, radošajā procesā tie apaug ar pelēcīgajiem.
Jau nākamā gada februārī māsas izstādīs savus darbus Marka Rotko centrā par tēmu “Robeža”, tāpēc drīzumā atkal sāksies intensīvs kopīgs radošs darbs pie jaunās kolekcijas, jo darbiem jābūt gataviem jau līdz 9. janvārim. “Robežu vari izdomāt, kā vēlies – krāsu robeža, valsts robeža, dzīves robeža. Man patīk, ka ir viens vārds un tālāk seko tava fantāzija,” saka Dace.
Izstādi Naujenes bibliotēkā varēs aplūkot līdz janvāra beigām.
Teksts, foto: Inese Minova
